Skriet, pirms iemācījos staigāt.

Tā gribētos, hops, un nokļūt mērķī, sasniegt to, ko tik ļoti vēlos, nepieliekot nekādas pūles!

Ko mēs mēģinām darīt? Meklēt pareizo ceļu.

Gribētos pēc iespējas mazāk mainīt savu ierasto dzīvi, kurā viss ir saprotams un pierasts. Sāksi kaut ko mainīt – sataisīsi daudz kļūdu, iztērēsi laiku uz neefektīvām darbībām, pazaudēsi resursus, bet gribētos tā…vispār bez kādiem zaudējumiem. Bez mēģinājumiem, bez kritumiem, bez kļūdām, bez uzsistiem puniem…

Tad, kad tomēr mērķis ir sasniegts, varētu būt tā, ka jūs paskatīsities uz noieto ceļu un ar nožēlu ievērosit, ka šis ceļš bija līkumains un ilgs. Jūs varbūt padomāsit :’’ Ak, vajadzēja visu darīt citādāk. Varēja to visu izdarīt vienkāršāk un vieglāk. Kā es varēju neredzēt un nesaprast tik vienkāršas lietas?’’

Nepārdzīvojiet par to!

Visa dzīves burvība ir ziniet kāda? Tieši šīs jaunās pieredzes pēc ir vērts noiet šo ceļu – mēģināt, kļūdīties, paprovēt dzīves garšu, uzzināt kaut ko jaunu, brīnīties, vilties un turpināt spēli, spēli, ko sauc par Dzīvi. Atrast tajā visā kaut ko jaunu, noderīgu, tādu, kas piepilda, kas dod spārnus un nepārstāt brīnīties.

Protams, liekas, ka vienkāršāk ir izvēlēties vienmulīgu, rutīnisku paketes ceļojumu dzīvē, kur viss ir uzrakstīts – kā vajag dzīvot. Viss jau jūsu vietā ir atrisināts un visi šķēršļi novērsti. Nemīlams darbs, dežūrējošas attiecības, bailes no sabiedrības viedokļa, bailes iziet aiz sistēmas rāmjiem, bailes parādīt pasaulei sevi, tādu kāds es esmu.

Bieži var dzirdēt nožēlas vārdus par to, ka nepamēģināju, neizmainīju, nepacentos. Vienmēr ir šī sajūta, ka vajadzēja kaut ko izdarīt pagātnē vai izdarīt kaut ko nākotnē, bet lai izdarītu kaut ko šeit un tagad , nu nē… ne tagad, no pirmdienas, no jauna mēneša…

Stabilitāte, lai arī nav īpaši komforta, tomēr pie tās ir pierasts. Tāpēc mēs iekļūstam iekšējos konfliktos paši ar sevi – kad viena mana daļiņa ir gatava mainīties un virzīties uz priekšu, bet otra vēlas sēdēt klusītēm uz dīvāna un nelīst nekur ārā.

Skatoties uz tiem cilvēkiem, kuri guvuši panākumus, mēs redzam tikai viņu uzvaras. Mēs neredzam kādas viņi ir izdarījuši kļūdas, ar kādiem izaicinājumiem viņiem ir nācies sastapties, kādu atbildību un lēmumus uz sevim uznemties, kādi viņiem ir bijuši zudumi un sakāves. Liekas, ka viņi būtu nogājuši ideālu ceļu, kurš viņus pa taisno aizveda līdz uzvarai.

Es jums atklāšu noslēpumu – tāda ceļa nemēdz būt!

Dzīve – tas nav skolas uzdevums, kur viss risinās pēc viena algoritma. Dzīve ļoti bieži liek mums priekšā dažādus uzdevumus, kuri palīdz mums pilnveidoties. Ja jūs baidīsaties no neideālā, neparedzētā, kļūdu pilnā ceļa, jūs nekad nespēsiet pagriezties, un ar uzvaras sajūtu paskatīties uz to, ko šī ceļa laikā esat piedzīvojis, ko esat ieguvis un kāds cilvēks esat kļuvis.

Einšteins ir teicis: ”Lai iegūtuto, kas jums līdz šim nav bijis, ir jādara tas, kas līdz šim nav darīts.”

Un tieši šajā posmā arī parasti cilvēks iestrēgst, jo tam priekšā stāv liela šablonu siena un negatīvās pieredzes momenti. ….