Nenāciet klāt man rudenī..man rudenī jābūt vienam.

Mums tā patīk ciest! Vienkārši uz līdzenas vietas izdomāt sev problēmas un tad sākt tās piepildīt ar visiem atribūtiem – jūtām, domām, emocijām. Mēs pat izdomājam dziesmas ciešanām - ‘’Miglā asaro logs, ko tur liegties nav vērts, tikai tevi es mīlējis esmu.....’’ un varam sākt izjust savas ciešanas pilnā apmērā, guļot gultā un raugoties griestos. Mēs ciešam ar tādu kā lepnumu. Labāk es noslēpšos no visiem tālāk, labāk nenāciet man klāt ...lai arī dziļi sirdī vēlos, lai mani atrastu un pažēlotu. Lai saprastu, ka ar mani nedrīkst tā izrīkoties. Es taču esmu tik viegli ievainojama dvēsele. Varu arī pa muti sadot. Bet labāk es te ierāvies sevī, cietīšu.

Ja jūs esat tādu novērojis sevī, tad pajautājiet – vai tiešām saplēstā krūzē ir pati lielākā dzīves traģēdija? Vai tā ir svarīgāka par attiecībām ar bērnu, kurš šo krūzi saplēsa? Vai tiešām salūzusi mašīna ir pasaules gals?

Nekādā gadījumā neapspiediet savus pārdzīvojumus. Tieši pretēji, ejiet uz kontaktu ar tiem, esiet atvērti tiem. Un tieši šajā stāvoklī, atklāti, liekot roku uz sirds, paskatieties uz situāciju reāli. Bez kaut kādas noliegšanas vai pārspīlēšanas. Paskatieties uz to, kas ir un tā, kā tas ir.

Ciešanas - tas nemaz nav nekas slikts. Slikti ir tad, ja jūs sākat ciest, kad ciešanām tādu reālu iemeslu nemaz nav un tad jūs ilgi ieciklējaties uz šo stāvokli. Pieņemiet savas ciešanas un savas sāpes, dodiet sev iespēju nedaudz paciest. Izdzīvojiet šīs sajūtas līdz pašām saknēm un tad nākat uz āru. Dzīve turpinās!

#ciešanas